Par Montesori


Marijas Montesori biogrāfija


Marija Montesori piedzima 1870. gada 31. augustā mazā ostas pilsētiņā Chiaravalle. 1896. gadā viņa kā pirmā sieviete Itālijā ieguva diplomu medicīnā un sāka strādāt par ārsta asistenti Romas Universitātes psihiatriskajā klīnikā. Šeit piedzīvotais viņu pamudināja pievērsties pedagoģijai.
Viņa strādāja ar garīgi slimiem bērniem un sāka tiem piedāvāt dažādus materiālus, kurus bija izstrādājuši francūži Itards un Segēns, lai atvieglotu neveselu bērnu mācīšanos. Montesori kļuva par jaundibinātā Romas atveseļojošās pedagoģijas institūta vadītāju. Taču 1900. gadā viņa pārtrauc savu sekmīgo ārsta un vadītāja darbu, lai studētu pedagoģiju, psiholoģiju un antropoloģiju. Viņa atteicās arī no savām attiecībām ar kolēģi, ar kuru kopā viņiem 1898. gadā piedzima dēls Mario.
1906. gadā Montesori saņēma piedāvājumu, kurš iezīmēja īpašu virzienu viņas turpmākajā darbībā. Pilsētas plānotāji gribēja pārveidot kādu Romas kvartālu un izveidot paraug modeli modernai sociālai dzīvei tajā. Tur dzīvojošiem bērniem, kuru abi vecāki bija nodarbināti, bija jānodrošina aprūpe. Tā 50 bērniem vecumā no 3-6 gadiem tika izveidota bērnu dienas novietne un Marija Montesori uzņēmās tās vadību. 1907. gada 6. janvārī San Lorenzo tika atvērta pirmā Montesori bērnu māja. Īsā laika posmā apmeklējot bērnu māju novārtā atstātie zēni un meitenes kļuva par draudzīgiem un mācīties alkstošiem bērniem. Montesori viņiem deva ne tikai interesantus materiālus, bet mācīja dažādas praktiskās dzīves iemaņas. Montesori uzskatīja, ka bērni paši parāda savas vajadzības, un novēroja ar kādu prieku bērnu veic rakstīšanas uzdevumus, gan kurpju tīrīšanu.
1909. gadā Montesori organizēja pirmo savas metodes mācību kursu un izdeva savu pirmo grāmatu „Il metodo della pedagogica” („Zinātniskās pedagoģijas metode”). Tā tika likts pamatakmens jaunai audzināšanas metodei, kura izriet no bērna, nevis no pieaugušā priekšstata un gaidām.
Montesori daudz ceļoja, un viņas priekšlasījumi visur tika uzņemti ar lielu sajūsmu.
1929. gadā tika dibināta Starptautiskā Montesori asociācija (Association Montessori International – AMI) Pēc daudziem Barselonā pavadītajiem gadiem, 1936. gadā Montesori pārcēlās uz dzīvi Nīderlandē, kur nodibināja neskaitāmas bērnu mājas un pamatskolas. Fašistiskā režīma valstīs viņas pedagoģija tajā laikā bija aizliegta, lai gan Montesori saņēma atbalstu savai metodei arī no Musolīni.
1939. gadā Montesori aizceļoja uz Indiju, kur arī Gandijs un Tagore bija pārsteigti par viņas pedagoģiju. Internēšanas laikā līdz pat 1946. gadam viņa palika Indijā un izglītoja daudzus pedagogus. Šeit agrāk stingri katoliski pārliecinātā sieviete nostiprināja savu kosmiskās audzināšanas ideju. 
1949. gadā Montesori tika nominēta Nobela miera prēmijai. 1952. gadā mira Nīderlandē.

Svarīgi jēdzieni Montesori pedagoģijā

 

Bērns kā sevis paša radītājs
Marija Montesori nekad nav runājusi par viņas pašas izveidotu metodi, bet gan par bērna attīstības iekšējiem likumiem. Tos atklāt, izpētīt un ievērot ir mūsu uzdevums. Audzināšanu viņa izprata kā iedzimto psihisko spēku respektēšana un to izpausmju veicināšana.
Bērns nav tukšs trauks, kas mums jāpiepilda ar zināšanām, jūtām, gribu.
Bērns pats ir cilvēka radītājs, un mūsu vidū nav neviena, kuru nebūtu veidojis tas bērns, kurš viņš pats kādreiz bijis.
Vecāki un audzinātāji var palīdzēt radīšanas darbā, taču bērnam pašam ir jāattīsta jeb, kā saka Montesori, jābūvē sevi, klausot savam vienmēr nomodā esošajam iekšējam skolotājam.
Neapdomīga pieaugušo iejaukšanās, uzspiežot savu gribu, var bremzēt attīstības procesu vai ievirzīt to nepareizās sliedēs.

• Skaties uz bērnu (novēro viņu)!
• Netraucē bērnu, t.i., sargies aiz nepacietības bērna vietā darīt to, ar ko bērns pats jau var tikt galā, ja viņu nesteidzina un nepārtrauc!
• Palīdzi bērnam izdarīt to pašam, t.i., rūpējies par to, lai bērnam būtu iespēja apgūt nepieciešamās prasmes, ierādi bērnam, kā pareizi jārīkojas, un esi gatavs sadarboties ar viņu!

 

Absorbējošais gars

No piedzimšanas līdz sestajam dzīvības gadam bērns atrodas absorbējošā gara zīmē. Tā Montesori apzīmē vienīgi bērnam piemītošo radošo spēju ar sajūtu palīdzību neapzināti uztvert un inkarnēt apkārtējās pasaules iespaidus, uzkrājot tos zemapziņā kā pamatu tālākai gara struktūru veidošanai.
Montesori salīdzina absorbēšanu ar fotografēšanu: absorbējošam garam (fotoaparātam) ātri un nenogurdinoši darbojoties, zemapziņas dzīlēs (fotofilmā) tiek precīzi fiksēti iespaidi (foto kadri), kas vēlāk nonāk apziņā (dienas gaismā) kā nezūdošs īpašums.
Kaut gan laika posmā līdz triju gadu vecumam bērns bieži vien šķiet pasīvs, tas ir garīgi aktīvākais periods cilvēka dzīvē.

Bērna gars nepārtraukti, neierobežotā daudzumā un bez īpašas piepūles absorbē ne tikai redzamo, dzirdamo, taustāmo utt., bet arī kustības, valodu, kultūras mantojumu, tradīcijas, morāli. Viņš pilnībā pielāgojas videi, sabiedrībai, laikmetam, apgūst rakstītprasmi un lasītprasmi, priekšstatus par kvantitāti, matemātiskas darbības, kā arī daudz ko citu. Brīvi darboties - tas ir tas, kas bērnam vajadzīgs visvairāk, tāpēc:
1) bērnam jānodrošina vide, kurā viņš var izvēlēties savām vajadzībām atbilstošu nodarbošanos;
2) bērns jāsargā no negatīvās ietekmes, taču jārūpējas arī par pozitīvo iespaidu bagātību;
3) bērns jānovēro, lai savlaicīgi sniegtu viņam palīdzību, veicinātu bērna neatkarību un brīvību;
4) jāatceras, ka visu, ko vēlamies redzēt bērnā, viņam jāsaskata mūsos pašos, jo bērns absorbē arī mūs.

 

Sensitīvie periodi

Bērnam attīstoties, noteiktos laika posmos viņam parādās noteiktas psihiskas spējas, kas vēlāk atkal izzūd. Šajos periodos bērnam piemīt īpašs jūtīgums (sensitivitāte), kas tam liek visu uzmanību koncentrēt uz kādu noteiktu apkārtējās vides jomu, pārējo atstājot tumsā. Šajā periodā bērnam ir pastiprināta vajadzība pēc noteiktām lietām un situācijām, kuras kalpo viņa tālākai izaugsmei.
Sensitīvo fāžu izraisītās aktivitātes nenogurdina bērnu, tieši otrādi - katra piepūle izraisa spēku pieplūdumu, katra pabeigta darbība - labu pašsajūtu un iekšēju mieru. Kad jūtīgums izzudis, šī pati nodarbe prasa piepūli un piespiešanos.
Sensitīvās fāzes ir universālas, tas nozīmē, ka visi bērni vienā un tajā pašā laikā iziet cauri, piemēram, valodas, kustību, sajūtu attīstības, kārtības, sociālo attiecību un citām fāzēm.
Tā kā pieaugušie nevar ietekmēt šo fāžu norisi, jāmācās tās izmantot, dodot bērniem iespēju  attīstīt attiecīgās prasmes un īpašības dabas noliktajos laika posmos. Mēs nedrīkstam bērnus ne aizkavēt, ne arī steidzināt.

 

Brīvība un disciplīna

Montesori ļoti skaidri saskatījusi brīvības būtību un spējusi nošķirt īsto brīvību no neīstās (brīva izvēle – gribu darīt, izvēlos: klīstu, nedaru, jo nezinu ko vēlos). Pēc Montesori domām, brīvība un disciplīna ir nešķirams kā monētas divas puses. Viņa dod bērnam izvēles brīvību, vienlaikus ierobežojot to ar nepieciešamību respektēt citu cilvēku brīvību. Izvēloties nodarbi bērns uzņemas atbildību, attīsta pašsavaldīšanās spēju, kas savā ziņā jau ir disciplīna.

Bērnam jāļauj spontāni darboties. Tas nenozīmē, ka bērns dara, ko grib, bet gan to, ka bērns grib to, ko dara. Citiem vārdiem sakot, brīvība Montesori skatījumā ir spēja izvēlēties labo. Jo vairāk bērnam būs iespēja sekot savai sensibilitātei, jo skaidrāk viņš spēs uztvert savas iekšējās vajadzības un tām sekot.
Disciplīna ir gan brīvības auglis, gan tās priekšnoteikums. Disciplīnas fenomens bērnā ir jāatmodina, turklāt nevis ar pavēlēm un brīdinājumiem, bet ar brīvu darbu.

 

Sagatavotā vide

• bērnam atbilstošu telpu iekārtojums – zemi, vaļēji plaukti, kur glabājas materiāls bērnu nodarbēm, bērnu augumam atbilstošas mēbeles, priekšmeti,
• jauktās vecumgrupas – kā ģimenē, kur mazie mācās no lielajiem, lielie var gūt sociālu pieredzi palīdzot mazajiem, kur izpaliek salīdzināšana, konkurence, sacensība,
• brīva nodarbošanās, laika un vietas izvēle,
• konsekventa kārtība visās lietās – materiāla izvietojumā, darbības principos,
• Montesori audzinātājs – ir paraugs, autoritāte, palīgs; pārzina materiālu un aug līdzi bērniem,
• Montesori materiāls.

Montesori materiāls

Montesori materiālu, kā šīs metodes stūrakmeni, ilgstošos pētījumos un bērnu novērojumos izstrādājusi pati M. Montesori. Dažus materiālus M. Montesori pārņēma no franču ārstiem Itāra un Segēna.
Materiāls veidots tā, lai organiski saplūstu ar bērnu spējām un interesēm. Tas ir izskatīgs un gaumīgs, lai arī, salīdzinot ar ierastajām rotaļlietām, tas varētu nešķist tik kārdinošs – īpaši jau pieaugušajiem. Tas pielāgots bērna patiesajām, nereti – slēptajām vajadzībām. Tas paredzēts nevis kā uzskates līdzeklis, bet gan bērnu spontānām aktivitātēm un darbam, atbilstoši materiāla apslēptajiem mērķiem. Atsevišķas lietas viennozīmīgi aicina veikt noteiktus vingrinājumus vai darbības. Ar ievadlekciju bērnam individuāli tiek parādīts, kas tieši darāms ar konkrēto materiālu. Kļūdas, ko bērns pieļauj, viņš lielākoties var pats atrast un izlabot. Lai bērni interesētos par materiālu, tam jāatbilst augstām prasībām – tam jābūt tīram, glītam, kvalitatīvi izgatavotam, nevainojamā kārtībā. Katrs materiāls ir tikai vienā eksemplārā, pilnībā nokomplektēts darbam, vienmēr savā, konkrētā vietā. Tas pieskaņots bērna augumam un rokas lielumam.

Praktiskās dzīves vingrinājumi

Tā ir materiālu grupa, kas atšķir vienu Montesori iestādi no citas, jo tā izveidē piedalās katrs speciālists pats. Šis materiāls nes sevī katras konkrētās vides tradīcijas, vērtības, izpratni par skaisto un gaumīgo. Tas rada katras vietas īpašo auru un gaisotni. Kā jau norāda nosaukums, tie ir vingrinājumi no ikdienas nodarbēm - sākot ar rūpēm pašam par sevi, citiem un apkārtējo vidi un beidzot ar pieklājības un dažiem specifiskiem kustību vingrinājumiem. Montesori vingrināšanos ar šiem materiāliem uzskatīja par tikpat nozīmīgiem, kā vingrināšanos ar viņas izstrādāto „īpašo materiālu”.
Praktiskās dzīves vingrinājumi veidoti atsaucoties uz bērnu dabisko interesi par reālām lietām un darbībām, kuras ikdienā veic pieaugušie. Tā ir saikne ar vecāku mājām, iespēja izprast ikdienas darbības un mācīties tās veikt ar prieku un atbildību. Tie palīdz bērnam kļūt neatkarīgam no pieaugušajiem un veido bērnu par patstāvīgu un pašapzinīgu būtni. Tā ir iespēja sajusties līdzdalīgam, līdzatbildīgam, līdzvērtīgam!

 Praktiskās dzīves vingrinājumi tiek komplektēti no reālām, arī plīstošam lietām. Tas ir ļoti būtiski, jo strādājot ar vērtīgām, koptām un saudzējamām lietām, mainās paša bērna attieksme gan pret darbošanos, gan sevi pašu – es esmu tā vērts, man uzticas! Pie mācīšanās procesa, protams, dabiski pieder gan veiksme un gandarījums, gan neveiksme un grūtību pārvarēšana. Svarīgi vidi veidot tā, lai grūtības būtu pārvaramas (izbērto var uzlasīt vai saslaucīt, izlieto – var uzmazgāt) un atmosfēra veidotos atbalstoša, iedrošinoša.
Praktiskās dzīves vingrinājumi netieši veicina gan lielās, gan smalkās motorikas attīstību, kustību koordinācijas un kontroles pilnveidošanos, apzinātu apkārtējās vides uztveršanu, spēju uzņemties iniciatīvu un atbildību. Tie sagatavo bērnu darbam ar pārējo materiālu.

Sajūtu materiāls

Tā ir sagatavotā vide bērna pētījumiem sajūtu jomā. Šo materiālu uzdevums nav gādāt par jauniem, nebijušiem iespaidiem, bet gan palīdzēt bērna garam koncentrēties uz atsevišķiem, konkrētiem iespaidiem, sakārtot tos sistēmā, strukturēt, klasificēt, veidojot bāzi tālākai intelektuālajai attīstībai. Montesori dēvē sajūtu materiālu par materializēto abstrakciju. Tas ir izveidots pēc noteiktiem likumiem, attēlojot materiālā kādu noteiktu īpašību, kas tiek panākts, pārējās īpašības saglabājot nemainīgas – visi skaņu cilindri izskatās vienādi, bet skan atšķirīgā skaļumā, visi rozā torņa kubi ir vienā krāsā, atšķirīgs ir tikai to lielums...


Sajūtu materiāla mērķis ir palīdzēt bērnam no konkrētā iespaida nonākt pie abstraktā jēdziena (caur tveršanu, darbošanos, uz aptveršanu, saprašanu). Lietu īpašības un atšķirības (liels-mazs, īss-garš, smags-viegls, kluss-skaļš) materiālā ir reāli sajūtamas. Bērns vispirms iepazīst sajūtu iespaidus un tikai pēc tam skolotājs dod abstraktos īpašību nosaukumus. Kontrasti – pāri – gradācija; šāda sajūtu iespaidu gūšanas secība ļauj bērnam tos vieglāk iepazīt un sastrukturēt. Sajūtu materiāls ir netieša, taču ļoti pārdomāta gatavošanās darbam ar matemātikas materiālu ne tikai bērnudārzā, bet pat skolā. 

Valodas materiāls

Pakāpeniski bērns attīsta rokas veiklību un kustību koordināciju. Taču rakstītprasmes priekšnoteikums ir ne tikai rokas attīstīšana, bet arī vārdu krājuma paplašināšana, rakstu zīmju iepazīšana, skaņu analīze un sintēze. Pirmsskolas periodā bērniem ir vērojama valodas sensitīvā fāze. Gan valodas materiāls tieši (sīkie priekšmeti, īpaši kartiņu komplekti), gan sagatavotā vide kopumā, palīdz paplašināt un bagātināt bērna vārdu krājumu. Bērns mācās nosaukt un klasificēt lietas ap sevi, to īpašības, mācās izteikt savu domu. Viņš cenšas ieklausīties, sadzirdēt un nosaukt atsevišķs skaņas vārdos (sākumā, vidū, beigās ). Pirmos burtus bērns mācās rakstīt iztaustot smilšpapīra burtus,  un saglabājot tos kustību atmiņā. Pēc tam dzird no skolotāja atbilstošo skaņu. Vēlāk bērns mēģina to uzzīmēt arī pats. Rokas treniņš rakstīšanas virziena un kustību attīstība turpinās, kamēr šīs kustības kļūst automātiskas. Tad aptuveni 4 gadu vecumā vērojama rakstīšanas eksplozija: bērns sāk mēģināt izpaust savas domas rakstiskā veidā! Pēc Montesori uzskata, bērns vieglāk un ātrāk spēj apgūt rakstīšanu, un tikai pēc tam lasīšanu, jo – tā ir svešu domu uztveršana ar rakstu zīmju palīdzību;
Vārda uzrakstīšanas laiks nav ierobežots, bet izlasīta vārda jēgu mēs varam saprast tikai tad, ja vārds tiek izlasīts ātri un ar pareizo uzsvaru. Pie kam, pēc klasiskās pieejas, pirmos bērnam piedāvā apgūt rakstītos burtus, jo to dabīgi plūstošā līnija, pēc M. Montesori domām, ir piemērotāka bērna rokas dabiskai kustībai. Ar „kustīgā alfabēta” palīdzību bērns mācās skaņas pārvērst burtos un pēc tam izprast uzrakstītā nozīmi (izlasīt, saprast cita rakstīto).

Matemātikas materiāls

Matemātikas materiāls tiek uzskatīts par pievilcīgāko un strukturētāko no visām materiālu grupām. Absorbējot konkrēto pieredzi darbā ar šo materiālu, bērns pakāpeniski nonāk līdz iegūto priekšstatu abstrakcijai. Darbam ar matemātisko materiālu bērnu sagatavo visas iepriekšējās materiālu grupas (īpaši jau sajūtu materiāls, kurā daudzviet bija paslēpta decimālsistēma).
Matemātiskais materiāls iepazīstina bērnu ar matemātiskiem jēdzieniem un matemātiskām darbībām. Materiālu prezentācijā tiek ievērota secība no konkrētiem priekšstatiem par kvantitāti (materializētā abstrakcija – skaitļu stieņos vai „zelta pērlīšu” materiālā) uz iepazīstināšanu ar simboliem (cipariem, skaitļiem), pēc tam to apvienošanu un matemātiskām darbībām. Pakāpeniski vingrinoties bērns iegūst neatkarību no materiāla un spēj operēt ar simboliem vien (bērnam ir izveidojušies iekšējie priekšstati, tēli). Materiāls sniedz atkārtošanas iespējas, tādēļ nepieciešamās lietas bērnam ir iespēja iemācīties no galvas (kā, piemēram, reizrēķinu).

Kosmiskā audzināšana
Kosmiskā audzināšana ietver pārējās sfēras no apkārt sastopamās pieredzes – ģeogrāfija, fizika, bioloģija un vēsture. Bērns mācās un pēta pamat lietas, ar kurām nākas saskarties sociālajā un materiālajā pasaulē. Fakti, ko bērns absorbē šajā vecumā, veido stabilu bāzi turpmākajiem pētījumiem skolas vecumā.